Pret ko Baltijas ceļā protestēja?
Baltijas valstis 1940. gadā bija okupējusi Padomju Savienība, iepriekš par to vienojoties ar nacistisko Vāciju. Vienošanās tika noslēgta 1939. gada 23. augustā Maskavā un bija slepena. Šis dokuments tiek saukts par Hitlera–Staļina paktu vai par Molotova–Ribentropa paktu (pēc parakstītāju uzvārdiem: PSRS ārlietu ministrs Vjačeslavs Molotovs un Vācijas ārlietu ministrs Joahims fon Ribentrops).
1980. gadu nogalē Molotova–Ribentropa pakta sekas Baltijas valstīs joprojām bija skaudri jūtamas. Okupācija turpinājās, bet PSRS noliedza pakta eksistenci un turpināja apgalvot, ka Baltijas valstis Padomju Savienībā iestājušās brīvprātīgi. 1989. gada 23. augustā, Molotova–Ribentropa pakta parakstīšanas 50. gadadienā, trīs Baltijas valstu iedzīvotāji prasīja pakta slepeno protokolu publisku atzīšanu un Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.
Kā notika Baltijas ceļš?
1989. gada 23. augustā plkst. 19.00 aptuveni divi miljoni Baltijas valstu iedzīvotāju sadevās rokās, veidojot cilvēku ķēdi no Tallinas caur Rīgu līdz Viļņai. Baltijas ceļu organizēja Baltijas valstu nacionālās kustības: „Rahvarinne”Igaunijā, Latvijas Tautas fronte un „Sajūdis” Lietuvā. Dalībnieki pulcējās akcijas norises pilsētās, ciemos vai arī organizēti vai paši ar transportu devās uz tām Baltijas ceļa norises vietām, kur tas vijās cauri mazāk apdzīvotām teritorijām.
Pēc ziņu aģentūras „Reuters” informācijas, akcija pulcējusi 700 000 cilvēku Igaunijā, 500 000 Latvijā un 1 000 000 Lietuvā. Saskaņā ar TASS sniegto PSRS oficiālo informāciju akcijā piedalījās 300 000 Igaunijas un 500 000 Lietuvas iedzīvotāju, datus par dalībnieku daudzumu Latvijā TASS nepubliskoja. Precīzu akcijas dalībnieku skaitu noteikt nav iespējams, ņemot vērā dažādos informācijas avotus un atšķirīgo dalībnieku skaitu pilsētās un lauku apvidos.
Berlīnē, Ļeņingradā, Maskavā, Melburnā, Stokholmā, Tbilisi, Toronto un citviet pasaulē notika solidaritātes apliecinājuma mītiņi Baltijas ceļa atbalstam
Kādos apstākļos notika Baltijas ceļš?
Kopš iekļaušanas PSRS 1940. gadā Baltijas valstu iedzīvotāji bija spiesti dzīvot Komunistiskās partijas diktatūras apstākļos: domas un vārda brīvība netika nodrošināta. 1986. gadā Padomju Savienības Komunistiskā partija pieņēma t. s. Atklātības politiku vides aizsardzības jautājumos un saistībā ar staļinisma noziegumiem. Sāka veidoties sabiedriskas organizācijas, kas savus uzskatus un neapmierinātību ar esošo situāciju pauda aizvien atklātāk.
Baltijas ceļš ir lielākā un nozīmīgākā akcija Baltijas valstu centienos pēc neatkarības atgūšanas, taču tā nebija pirmā. 1986. gada 14. jūnijā notika 1941. gada deportāciju upuru atceres diena Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Pēc tās Baltijas valstu bijušie politieslodzītie vienojās par kopīgu piemiņas akciju 23. augustā visās trijās Baltijas republikās.
1987. gada 23. augustā notika mītiņi Viļņā, Rīgā un Tallinā, kur katrā piedalījās vairāki tūkstoši cilvēku. Tallinā notikušais mītiņš bija mierīgs, taču Rīgā un Viļņā izcēlās asas sadursmes ar miliciju, kuru laikā tika aizturēti vairāki simti cilvēku.
1988. gada 23. augustā piemiņas akcijas notika jau nacionālo kustību vadībā un pulcēja daudzus desmitus tūkstošus cilvēku. Baltijas atmoda no entuziastu kustības bija kļuvusi par visu trīs valstu vienojošo kustību.
Kādas ir Baltijas ceļa sekas?
Protesta akcijas lielākais panākums bija PSRS piekāpšanās Baltijas valstu iedzīvotāju kopējā protesta priekšā, atzīstot pagātnes noziegumus. PSRS atzina Molotova–Ribentropa pakta eksistenci un pasludināja to par spēkā neesošu. Tas kļuva par vienu no būtiskākajiem soļiem ceļā uz neatkarīgu valstu atjaunošanu Baltijā.
Baltijas ceļš panāca lielu starptautisku publicitāti visu trīs valstu kopējai cīņai. Tas deva grūdienu demokrātiskām kustībām arī citviet pasaulē, bija pozitīvs piemērs citu valstu neatkarības atjaunošanas centieniem, arī Vācijas atkalapvienošanās procesam.
Baltijas ceļš apliecināja, ka ticība demokrātiskām idejām vieno Baltijas valstu iedzīvotājus. Šādi stiprināta brālības, vienotības un kopēja mērķa izjūta kļuva par nozīmīgu faktoru politiskās līdzdalības nodrošināšanai, kas noveda pie Baltijas valstu neatkarības atjaunošanas.
