Eglons, Nīca

Toreiz man bija 48

Mans stāsts

Es Tautas Frontē nesastāvēju. Kāpēc? Tāpēc, ka es zināju, ka esošajam totalitārajam režīmam tajā ir pietuvināti cilvēki. Mūsu pusē Otaņķos pietuvinātie cilvēki bija Čepāņa komandas pietuvināti cilvēki. Es uzskatīju, ka ar tādiem cilvēkiem kopā nav ne mazāko iespēju kaut ko izkarot. Es sastāvēju Neatkarības kustībā, biju tās organizators un pirmais vadītājs Liepājā, bet tajā brīdī, kad veidojās Zemnieku Savienība, es no „Nacionāļiem” iegāju „Zemnieku Savienībā”. Limbažu pusē sāku organizēt „Zaļo Zemnieku Savienību’’, lai tā būtu normāli nacionāli nosvērta, un lai šeit, Zemnieku savienībā, neieietu cita komanda, Kaula komanda. Tādi bija laiki. Es zināju, ka jebkurā organizācijā, kas tiek dibināta, čeka ievirza savus, komunisti savus, lai to pavirzītu tā kā viņiem to vajag. Tas arī vēlāk parādījās, ka tā ir noticis un kādēļ mēs esam tādā dīķī kā esam šobrīd.
Par cik es zināju par tādu lietu kā „Baltijas ceļš” un par zēnu pasākumu pie Brīvības pieminekļa, tad es aizbraucu un biju klāt, tajā dienā, kad Baltijas ceļš noslēdzās. Bija aizliegts noslēgt Raiņa bulvāri, tur bija jābrauc automašīnām. Kādreiz Gorbunovs rīkoja tur riteņbraukšanas sacensības pie Brīvības pieminekļa, tādēļ Helsinkieši nedrīkstēja iziet. Es nostājos pašā vidū. Nostājos tā, lai tur nebrauktu nekādas automašīnas un aicināju, tuvumā esošos, stāvēt tā, lai ķēde būtu noslēgta. Es teicu, kas tur sanāks par ķēdi, ja nebūs noslēgta! Apkārtējie stāvēja un skatījās līdz brīdim, kad aicināju piedalīties un cilvēki, pēc mana aicinājuma, nāca un stāvēja. Un mums izdevās ķēdi noslēgt uz kādu brīdi. Baltijas ceļa laikā, jutu sevī domu, ka tā ir jādara un pieķēru sevi pie domas vai ar šo būs līdzēts? Es domāju, ka vajadzētu radikālākus līdzekļus lietot, nekā šo, taču arī šim bija efekts. Tajā laikā nebija domas par sevis žēlošanu.
Kā jau es teicu, 1980. gadā, aprunājoties ar Pēteri, man liekas, ka tas bija sarīkots speciāli. Pierādīt es to neņemos, jo man čekas dokumenti nav dabūjami. Nu jā. Kā bija, tā bija. Par to rakstu savā atmiņu grāmatā „Nepakļaujamais”.
Ķēdi veidoja daudz jaunākās paaudzes cilvēki, bērnus gan sevišķi daudz neredzēju. Daudz bija LNK zēni. Plakāti man nav iespiedušies atmiņā, ka būtu bijuši, taču ļoti spilgti atceros jaunos zēnus, kuri stāvēja pie Brīvības pieminekļa. Atceros, ka apkārt stāvēja daudz automašīnas un autobusi arī, ar ko cilvēki bija ieradušies. Daudz cilvēki bija sabraukuši. Pie Brīvības pieminekļa stāvot, gaisā nevienu lidaparātu nemanījām, taču esot Doma laukumā un Daugavmalā, gaisā lidinājās daudz. Es biju pie Brīvības pieminekļa, nemanīju, ka ķēdi veidotu arī cittautieši. Par pārējo ķēdes posmu nezinu pateikt, es biju tikai tur, pie Brīvības pieminekļa. Man pašam šajā laikā bija gandrīz jau piecdesmit.
Tas bija 1991. gads. Es atbraucu no Limbažiem. Tur es nodzīvoju 7 gadus, kā jaunsaimnieks biju. Man bija solīts galvenā agronoma postenis. Domāju, ka tikšu galā, jo esmu derīgs ar savām zināšanām, pieredzi, teiksim, nodarbojos ar ārstniecības augu audzēšanu, saimniecību, bet nu „čepāņu” vai komandu zvans bija priekšā, ka tādu cilvēku neņemiet. Un par galveno agronomu kļuva brigadiere ar 7 klašu izglītību. Man ir augstākā izglītība. Vispār es domāju, ka tā maz, kam vajadzīga. Tā bija.
No Limbažiem uz Rīgas ceļu bieži gāju kājām, pēc tam, kad sakopta sava saimniecība un pabarots zirdziņš. Naktis stāvēju Doma laukumā. Abi ar dēlu cēlām arī barikādes. Nu viss notika. Biju patriotiski noskaņots. Jā, bija tāls gājiens, kad ar motociklu nevarēja izbraukt. Tad man kājai vēl pirksts bija salauzts, viens pirksts bija sasists, tad es ar visu salauzto pirkstu tiku ārā līdz Vītrupei, un tikai tad tur nobalsoju mašīnu, precīzi neatceros. Ar apkārtējiem daudz nekontaktējos, jo biju šajā pusē svešs.
Tai barā satiku vienu otru no Nacionāļiem. Dekovicu satiku. Radikālā Tautas Frontē es arī dažus satiku. Man pašam līdzi bija mazs karodziņš. Šo karodziņu man uzdāvināja pie Brīvības pieminekļa un tas man ir saglabājies vēl šodien. Šo karodziņu es ņemu līdzi visur, kur braucu, vienmēr. Šo karodziņu arī fotogrāfēja muzeja vajadzībām, kad vāca liecības par Baltijas ceļu.
Mūsdienās, ja būtu kāds saasinājums vai situācija, teiksim, nu tad, protams, kaut kas varētu notikt, bet ļoti daudzi vīlušies, kā saka mūsu darbībā. Un saka, ko Jūs panācāt, tagad ir bezdarbs, tagad ir nabadzība, tagad ir miljonāri. Ko, Jūs panācāt? Atbildu:
„Nosauciet 2 vai 3 savas rajona partijas, vai izpildkomiteju vadītājus, nosauciet 2 vai 3, kuri nepalika pie varas vai arī ar sazagto naudu nepalika biznesā, neiekļuva biznesa spicē”. Ļoti vienkārša atbilde. Vara praktiski nenomainījās, bet pārkārtojās, to mūsu cilvēki vienkārši nesaprot. Bet, ja dažs gludi ir pieķemmēts, tik skaista frizūra viņam, tik labi māk solīt, runāt, kā tādu var nevēlēt? Nu, tā nu viņš ir un būs…
Čepāņi palika pie varas, Gorbunovi palika pie varas. Ķezbers arī. Nu Ķezbers savos vēmekļos aizrijās savās ārzemēs. Tā bija. Es vēl varu piebilst, ka vairāk vajadzētu sadarboties ar igauņiem, lietuviešiem. Sadarboties, nevis strīdēties tur par siļķu mucu vai par kvadrātkilometru, kur viņas var zvejot. Vai par naftu. Kopīgi vajag strādāt, tad mums būs labāk. Tad būsim spēcīgāki un drošāki. Bet nu katram ir savas ambīcijas un negrib iet kopā. Nesaprot, ja mēs pamēģinām kādu slotu salauzt, bērzu slotu salauzt nevar. A, par vienam zariņam to var izdarīt. Tā ir viena lieta. Otra lieta, Padomju laikā, Latvijas avīzes slavināja Latvijā ļoti daudz jauktās laulības. Es arī esmu to jaukto laulību upuris. Dabūju izjust līdz mielēm šovinismu, ko tas nozīmē. Tie, kas ir sapratuši, tie izšķīrās, es tajā skaitā. Un, jā, teiksim, tas šovinisms, tas krieviem ieiet asinīs ar mātes pienu. Grūti kaut ko padarīt, viņi visgudrākie, visprecīzākie, vislabākie.
Man izdevās, caur bēdīgi slaveno Drulli, tikt „Vienības” vai Kaula vadītās partijas kongresā. Tur, vienā no sekcijām, tiku pie vārda un teicu, ka liela muļķība ir tā, ka atļauj par sertifikātiem privatizēt dzīvokļus, mājas, rūpnīcas un zemi svešzemniekiem, jo tad viņus ārā nedabūsim nekad. Manīgie svešzemnieki, par 20 santīmiem gabalā, atpirka no trūcīgajiem sertifikātus, kurus vēlāk ļoti izdevīgi mainīja pret kāroto.