1989. gada 23. augustā es gaidīju bērniņu un mēs ar vīru braucām uz Ādažiem pēc ogām. No masu mēdijiem zinājām par Baltijas ceļu, un bijām jau apspriedušies ar draugiem un nolēmuši piedalīties, lai būtu vienoti draudzībā ar Baltijas valstīm. Mēs gatavojāmies ar lielu prieku un cerību uz jaunu nākotni. Man tas gads bija ļoti skaists: es tajā gadā apprecējos, un piedzima puisītis.
Visspilgtākās izjūtas man radīja tas, ka bijām ārpus Rīgas un tuvu robežai. Visapkārt bija tikai pļavas un mežs. Bija ļoti forši laikapstākļi, bija silti un jauki. Mēs ieradāmies ar baltu žiguli, un mums līdzi bija 3 l spainītis, drusciņ ēdamā. Kad izgājām no meža, visi jau bija sadevušies rokās, mēs iesaistījāmies.
Mūsu ceļa posmā visi bija vienoti, emocionāli un draudzīgi. Bija jūtams sirds siltums, pēc manām domām, tas tautai ir svarīgi. Manuprāt, Baltijas ceļš ietekmēja notiekošo, jo bija jūtama draudzība starp dalībvalstīm. Es vēlētos, lai Baltijas ceļš atkārtojas, jo mani bērni ir lieli un es vēlētos, lai tas iet no paaudzes uz paaudzi.