Par Baltijas ceļu tika stāstīts daudz, es atceros, ka cilvēki tika aicināt, bet,kā es uzzināju, neatceros.
Es piedalījos, jo tā tajā brīdī bija mana izpratne par to, ka Latvija bija neatkarīga.
Es gāju, lai paustu savu attieksmi pret pastāvošo iekārtu, pret to, ka Latvija bija piespiedu kārtā PSRS. Viena pati es nekad nedotos, domubiedri man bija svarīgi. Tas bija protests pret pastāvošo varu, tā bija milzīga uzdrošināšanās doties pretī komunistu uzskatiem.
Baltijas ceļu es vērtēju kā simbolisku nozīmi, kā brīvu neatkarību no komunistu uzskatiem, vēlmi kļūt eiropiskākiem.
Baltijas ceļa laikā es jutos pacilāta, patriotiski noskaņota, ar cerību, ka kaut kas mainīsies.
Mani pārsteidza Latvijas karogs, kurš bija gandrīz visur redzams un nebija valstiski atzīts, sajūsmināja cilvēku vienotība starp tiem, kuri pauda attieksmi. Tā kopības sajūta, dziedāšana-tā ir neaprasktāma sajūta. Tā sajūta, ka tu neesi domās viens. Galvenā ideja bija spēja būt latviskiem, nevis krieviskiem piespiedu kārtā.
Baltijas ceļš šobrīd manī raisa sentimentālas emocijas, jo nosacīti neatkarība jau bija iegūta, it kā mērķis tika sasniegts, man žēl, kam mēs ar savu neatkarību nemākam apieties.
Notikuma vietā es ierados organizēti, ar autobusu mēs tikām vesti kaut kur uz Bauskas šosejas, nezinu, kur. Kaut kur pie Iecavas.
Man nebija nekādu plakātu. Man bija prieks un karsta sirds, plakāts nebija vajadzīgs.
Pirms sadošanās rokās, loģiski, bija jāizveido virkne, rinda. Mūsu posmā nebija ne svētku runas, ne kā cita. Pēc tam, patriotiskas dziesmas dziedot, braucām mājās.